miglojos

* līdz Rīgas jumtiem nonāca mūsu nopūtas pītas un vītas neizteiktos komplimentos tur tās gaidīja vēja brāzmas un kļavu zarus kas tās notrauktu nost aizsūtītu tālāk atpakaļadresē ir pārtrūcis stāsts konvertam neziņā jāgaida pastā neziņā ir visi neziņā viņi riņķo riņķoju es jautājot vai pārtrūkums ir tas pats kas beigas atbilde iestrēgusi sarkanā lentā atbildes šobrīd nepiegādājam nenolieciet klausuli gaidiet tālākas ziņas

ap indigo ziliem galdiem sasēdušas žagatas ķērc un vīlē nagus uz nozagtiem dimantiem žagatas žagatām iemācīja, ka dzelkšņus pēdās visstraujāk ārstē nelegāli iegūti suvenīri oranžās kartona krūzītēs šaudās skudras būvē mājokli mājoklī, lai pensijā drīkstētu dzīvot skudras skudrām iemācīja – nozīme ir tikai darbam bet tukšumi aizpildāmi ar piemiņas zīmēm melnos, pufīgos ādas krēslos iedzīvojušās kodes ignorē cilvēku pakaļas un ēd mīkstinošo materiālu kodes kodēm iemācīja, kā traucē uzmanības pievēršana viss ir maltīte, ja vien proties sākt gremot

balts par daudz baltā acis sāp pleci dreb plēve pārāk plāna iekšās slapjš sals tu pagāji garām jau trešo reizi šodien ‘vienalga’ ir ērta sajūta iekrauj ar bomi vai nopērc šņabi atslēdz smadzenes pavisam tāpat nenoderēs grāmatas nerakstu balts par daudz baltā acis grauž pleci dreb sienas skrien virsū plaušas negrib elpot visa spožā par daudz par maz ticamā tikai nenotraipīt kleitu paspēt visiem pasniegt roku cik tev viegli nedarīt neko kurš pulveris dārgāks tas skaitās labāks ātrāk atslēdz balts daudz baltā sniegs acīm patīk ārā iekšā krāsains kamīns Krūzo labāks nogurušā dīvānā nevis okeāna vidū baltajā radīt mājas vai no baltā pasargāties dažreiz sāp plaušās dažreiz kaut kur starp galvu un pieri visā visumā tomēr samierināties ir vieglāk

es deju tikai iesāku paši jūs turpināt paši sūdzības svešiem caur mākslām paužat paši izspēlējat caur mani savas vājības un atmiņas es nedaru ne-neko manis nav es esmu ēna vērotājs aiz spilvena malas nekad neguļošs dīvainis caurvij visus motīvus redzams nav, nosakāms nav mīlu, ienīstu, ņirgājos kopā ar jums vai pret es spēlējos ka esam cilvēki taktis no pagātnes smīdina nevis sāp reiz tu mani uzskatīsi par mākslu vai varbūt es jaucu ar pagātni un tu ej šo loku jau piekto reizi mēs katru reizi aizmirstam tad es atceros agrāk

viņas augums izliecās no viņa pieskāriena roka slīdēja pār roku līdz saskārās vien pirkstgali viņas mazais pirkstiņš sāka sekot viņa līdz viņu muguras satikās viņš sabruka taču viņu viņš noturēja viņa sarāvās un noripoja cieši viņam blakus neatraujot plecus viņš piecēla abus kājās abi attālinājās līdz zibsnī attapās apskāvienā

ģērbistabā ir tavs nolietais priekšauts visas pielaikotās pārliecības un kleita kurā reiz atkal ietilpšu ģērbistabā nav pareizo kurpju pie somiņas izmantojamu viedokļu nekā ko vilkt virtuvē ir nemazgāti trauki neizšķirotas atmiņas tārpu sagrauzti cepumi virtuvē nav lampai piemērotas spuldzītes vietas kam jaunam tevis vannas istabā ir tekošs aukstais ūdens liels daudzums drebuļu diezgan netīra vanna vannas istabā nav zobu birstes un pastas nomazgātas apkaunojuma sajūtas švammes, ar ko berzi muguru guļamistabā ir viena gulta ar netīriem palagiem impulsīvi lēmumi kopā pirktais naktsskapītis guļamistabā nav darbojošos skaļruņa svaigas perspektīvas tavu roku nav

* Rokas sažņaudzas Atslābst Pavisam Glāze izslīd un bez trokšņa nokrīt uz paklāja Būs sarkans traips, bet rīt Tagad ir tikko ieslēgusies nakts Enerģijas maz, bet nav arī miegs un nogurums Pieritināties Atrast tavu sānu blakus un roku ap pleciem Attapties siltumā drošībā mierā Atjaunot elektrību bez vadiem Pieceļos savākt vīna glāzi un netīšām ieleju vēl Iztēle izrādījās nepietiekami spēcīga Un tā līdz lūzuma punktam Attopoties ap dienasvidu Joprojām kaut kur starp dīvānu un paklāju Saprotot, ka jāsāk rituāls no jauna