miglojos

nezinu, kas atstāj rievotākas pēdas zaudējums, neveiksme vai nebūtība nav mērvienības, kurā to izmērīt un tām piemīt kumulatīvs spēks taču pārdozēti kavē savu iedarbību tādēļ kontrolgrupu atrast nav iespējams katrā vismaz viena sliede palikusi bet tālāk jau ir neizskaitļojamas secības un kāda šim pētījumam vispār būtu jēga es turpinātu nezināt, viņi turpinātu sāpēt un nospiedumi ne izdzistu, ne iekrāsotos skābi

atspīdums ūdens glāzē tu nāc no citas pasaules un es varu tevi redzēt tikai kad tu spoguļojies kaut es varētu kaut kā tev uzrakstīt kā klājas šeit bet man aptrūcies spoguļtintes un lūpukrāsu tu nemāki redzēt un atkal tu izliecies ka ar mani nemaz neflirtē es tev esmu tikpat kā man tu nezināmi intriģējoša bet tu pat izliecies piemīlīgi un man gribētos zināt vai tajā otrā pasaulē tu esi izņēmums vai likums

to think that so easily a judgement is passed a fleeting impression prolonged into feelings and that whenever misconceptions be tried against the truth and all reason one would feel so much shame they should reside to never seeing them again is pride not a thing for pity

es peldēšu tuvāk taviem perfekti izspēlētajiem soļiem uz koka grīdas es peldēšu tuvāk tavām pēdām smiltīs smejošām žirafēm garām un putuplasta salām es čukstēšu saldi monētas peldinot vīnā tu mani vēl atcerēsies

traumpunktā tā bija darbīga diena no izlietas šokolādes apdegumiem līdz nepiemērotu braucamrīku avārijām apjukušās māsiņas gaiteņos pētīja astroloģiskās un pacientu kartes ārsti nesaprata neatliekamo steigu man uz soliņa uzgaidāmajā telpā traumas garo no svaigajām brūcēm varbūt jau izkūpēs pirms mani pieņems kā gan to radīja viens noraustījies pirksts viens neplānoti pamanīts žests viena nenoliedzama līdzība tēlam mīksti mēs piezemējāmies nepamanot adatas nepabeigtajās drānās teicām - vislabākais kā tas varēja atrisināties tagad es gaidu vizīti pie ārsta bet tu pat neapjaut kā tev zem ādas noasiņo mūsu lielākais muskulis es tevi pazinu pirms mēs piedzimām man gribētos sacīt pazīstu arī tagad bet tas nebūtu tiesa melot man nesanāk un tā traumpunkta uzgaidāmajā telpā es gaidu cerot ka nenomirsi no iekšējām vainām pirms mums būs iespēja mēģināt vēlreiz

tajā dienā, kad tu atsvaidzināji svešatnes klātbūtni aiz mežģīņu maliņas nosmaržoja gaiss, bet mēs izliekamies to nemanām, nejūtam kaut visās porās nenoliedzama esamība un paliekam pie sava tā pieņemts, tā vajag neuzdrošināties atzīties soļi sabradās, un tu tiksi aizmirsts akā it kā netīšām neviens jau tā negribēja, bet kam negadās

kad vēl "tu" nozīmēja galonus ūdens kas īsi pēc romantiskām ainām filmās sita caurumus parketa lakas kārtās ar "kāpēc man tā nav" pavadījumu es ticēju, ka ir jābūt vairāk un sāpēju pēc nozīmīgām jūtām bet nākamgad grīdu atkal nolako skaņas apslāpē un ūdeni saslauka tu man iemācīji, ka ir realitāte kurā "tu" ir tukšs jēdziens dzejai izteiksmes līdzeklis, lai piesaistītu tādus naivuļus, kā es biju, kad kad vēl "tu" nozīmēja dzīvību

man sāp zobs tāpēc ka salabots un es par to sūdzos un mazliet smejos kas vainas zinu ka arī citiem kariess un sāp ne tikai zobi un parasti nelaboti bet velns ar visu sāp arī man

gruntsūdens nav dzerams, mīļais un neviens nekāro tā piederību ko tam darīt, tas turpina plūst kamēr cilvēki izgāž savus sārņus viņi jau paši padara to tādu un vēlāk grib vienīgi atbrīvoties kamēr bija parasts ūdens tiem vajadzēja nomazgāties

būt par glītu pseidointelektuāli sēdēt Čomskī ar pudeli alus un tumsā ļaut smēķim pierādīt ka tev dziļumos dzīvo Kamī vienalga, kura nedēļas diena vienalga, vai tev meitene mājās tu dzer ar saviem alkoholiķiem lai tie ticētu, ka tu iederies

kad es skrienu mana parastā galva atraujas no ķermeņa aizlido priedēs tikai aukliņa tur kā oranžu balonu kādu kaitinoši bērni saņem pie pusdienām makdonaldā bet man paliek uz brīdi mana labā galva tā, kas spēj domāt lēnām spēj sevi savākt redz pasauli skaidri kaut varētu tā palikt uz vienmēr

tik ātri tas pazūd izplēn dzirksteles, kas tikko vēl bija gaisā piezemējas ne zemē, ne kokoglēs bet manā baseinā es jau ar pirmo soli tām atņemu visas iespējas plaukt

baigā bezjēga pilsētā dūmi veic kreiso pagriezienu no Brīvības ielas Laimas pulkstenis atkal izliekas, ka tikko aptvēris ka skaita cilvēka iztēli un nolemj tādēļ streikot kamēr pīles kanālā smejas tāda krīze šodien notiek tikai vēl ceturto reizi

tu esi kā lupatas ko es pārnesu mājās no vietējā krāmu tirgus jāmazgā, pirms var valkāt nav pirmā svaiguma bet varbūt daudz pieredzējušas un garāmgājējiem uz ielas tādu nebūs tu esi kā bezsmaržas dezodorants lielveikalā ir gandrīz neiespējami kādu šādu atrast un ekobodes arī jāreido bet kad beidzot tādu lieto tas ļauj būt manam aromātam vai izsmalcinātām smaržām bet vissvarīgāk – nekairina ādu tu esi kā kosmētikas noņēmējs neitralizē mākslīgo skaistumu bet iztikt bez nevar, tas ir vissvarīgākais solis pirms miega