miglojos

 Laboju studentu darbus, sēžot kafejnīcā. Ar to, starp citu, galvenokārt atšķiras mana dzīve tagad no tās, kas iepriekšējā periodā, kad mēdzu ierakstīt šo to blogā. Lūk, sēžu, besījos ārā , jo, būsim godīgi, man ļoti nepatīk darbu labošanas daļa. Izbēgt nevar. Tad sāku lūkoties apkārt kafejnīcā. Interesanta publika, un pārsteidzoši pilns sestdienas pēcpusdienai, īpaši ar tādiem, kas šķiet skolēni. Manu uzmanību piesaista divas grupiņas. Pirmā ir kādi 7-8 jaunieši, izskatās tā starp 8. un 11. klasi; es mūsdienās galīgi vairs nespēju novērtēt vecumu, jo šiem ir zudusi tā neveiklā pamatskolas pusaudžu fāze. Internets devis iespēju būt prezentabliem jau arvien agrākā un agrākā vecumā. Viņi ir tāda krāšņa kompānija, pēc nozīmītēm var spriest, daļa identificējas kā nebināri, redzu arī trans nozīmītes. Viņiem ir krāsaini, koši mati, androgīns, mazliet trashy  ģērbšanās stils, un dažiem tāds grafiskais laineris, ka man kļūst skumji. Man bija fāzes, kad gribēju tā izskatīties, jātzīst...

 Atgriezīšos pie veciem paradumiem. Ir savs šarms. Nakts vidus, "skolas" nakts, rīt daudz kas jāpaveic, un divreiz vēl sev jāpārkāpj. Tikai rīt ir darbs, un nevis skola, un vēl šis tas, tā tik ļoti pieaugušā dzīve, kas dīvainā kārtā man neapriebās diezgan daudzus gadus. Man, lai gan negulēšanu turēt jau sen nespēju, tikai gluži nesen atjaunojās vēlme rebeloties  kā vidusskolā. Neiet laicīgi gulēt. Izdarīt kaut ko mazu, bet stulbu, un no tā radīt dramatisku tekstiņu, piemēram.  Man bija laba mūzikas gaume tajos laikos, you know, tā ir laba pleiliste, tagad klausos. Skolas laikos arī. Taču es domāju vēlāko, no pirmā, otrā gada pēc. Mazliet smeldzīgi, bet kad tu gadu esi klausījies franču popu uz apli, un tad piemetis beidzot klāt nedaudz franču alt rock, nu... tādi kadri kā Massive Attack, Portishead, Hrsta, Chelsea Wolfe, NIN.. they hit differently.  Šķiet, tajos laikos es zināju, kā rakstīt dramatisku, simbolu pilnu, svešam nesakarīgu taču nu tik ļoti māksliniecisku ...