miglojos

                           I tavas acis snaikstās ap manu pašapziņu kā terorista aizdegtais sērkociņš tuvojas dubļainā degļa sākumam tu izraisi riebumu, un tu izraisi bailes bet taviem vilka zobiem neizdodas pretoties tie kož lēni, izbaudot ik milimetru miesas tik ļoti, ka jau stāv no asins apziņas trīsām un tu neļauj saprast, slēp man līdz pēdējam ļauj noticēt, ka šī miesa tevi uzvilkusi nevis kontrole un iznīcināšanas kāre                           II pēc visām sāļajām asinīm es zinu, kas tu esi kā rasene tavs aromāts izgroza un izvelk no galvaskausiem smadzenes mums tādām vājām mušām bez piekaramās atslēgas pie galvas bez tava ņirdzīgā skatiena, raupjajiem vārdiem kas šņirkstoši urbjas soli pa solim kaulā bez tā tu nebūtu nekas, tu nevienai nepatiktu bet rasene aizcērtas, zirneklis apvij tīklus tikai zobi, nagi un vēsais saprāts spēs iznest mūs iz...

A threesome upon a threesome, two ladies, intoxicating flowers in their hair The wilder the night, the more the lines are blurred till three becomes a bind They turn their rusty hatchets against his bleeding heart, let stab, let juices flow Grapes in between white cloths, soaked their dresses into chalices transform And who would’ve dared to ask a maid to give up on her audacious knight Who would’ve dared to tell her a hasty other pierced his armour through The swordsman tossed and turned on his blade, fighting monsters all night While sweet roses on his bedsheets kept the miscreation of his mind alive The light woke dusty, a cloud refused to pour himself into the draughty skies And under these yellow lights he arose and swore off all the spirits of the night His vows streamed up the creek along his poppy red shoes, along and not into the soil Too late had been his epiphany; a promise of war, a message of despair was out Like a fool, hang on the ledge, the corn...

tumši sārts un brūns klājas rīts uz tavām acīm un drīz jau tev atmiņu kladē pietrūks vietas jaunām dienām un tad vēl miskastē pamestie rīti guļ un tu izvēlies nezināt ka arī tie gribēja dzīrot un tad caur pudeļu rozītēm un citiem sašķaidītiem stikliem tie vēro tos, kurus neizmeti un runā, ka būtu varējuši labāk ja tie nezinātu par mums un to, kā smaržo kafija tavā automātā 7 no rīta varbūt tiem būtu labi, kā ir