miglojos

                           I tavas acis snaikstās ap manu pašapziņu kā terorista aizdegtais sērkociņš tuvojas dubļainā degļa sākumam tu izraisi riebumu, un tu izraisi bailes bet taviem vilka zobiem neizdodas pretoties tie kož lēni, izbaudot ik milimetru miesas tik ļoti, ka jau stāv no asins apziņas trīsām un tu neļauj saprast, slēp man līdz pēdējam ļauj noticēt, ka šī miesa tevi uzvilkusi nevis kontrole un iznīcināšanas kāre                           II pēc visām sāļajām asinīm es zinu, kas tu esi kā rasene tavs aromāts izgroza un izvelk no galvaskausiem smadzenes mums tādām vājām mušām bez piekaramās atslēgas pie galvas bez tava ņirdzīgā skatiena, raupjajiem vārdiem kas šņirkstoši urbjas soli pa solim kaulā bez tā tu nebūtu nekas, tu nevienai nepatiktu bet rasene aizcērtas, zirneklis apvij tīklus tikai zobi, nagi un vēsais saprāts spēs iznest mūs iz...

A threesome upon a threesome, two ladies, intoxicating flowers in their hair The wilder the night, the more the lines are blurred till three becomes a bind They turn their rusty hatchets against his bleeding heart, let stab, let juices flow Grapes in between white cloths, soaked their dresses into chalices transform And who would’ve dared to ask a maid to give up on her audacious knight Who would’ve dared to tell her a hasty other pierced his armour through The swordsman tossed and turned on his blade, fighting monsters all night While sweet roses on his bedsheets kept the miscreation of his mind alive The light woke dusty, a cloud refused to pour himself into the draughty skies And under these yellow lights he arose and swore off all the spirits of the night His vows streamed up the creek along his poppy red shoes, along and not into the soil Too late had been his epiphany; a promise of war, a message of despair was out Like a fool, hang on the ledge, the corn...

tumši sārts un brūns klājas rīts uz tavām acīm un drīz jau tev atmiņu kladē pietrūks vietas jaunām dienām un tad vēl miskastē pamestie rīti guļ un tu izvēlies nezināt ka arī tie gribēja dzīrot un tad caur pudeļu rozītēm un citiem sašķaidītiem stikliem tie vēro tos, kurus neizmeti un runā, ka būtu varējuši labāk ja tie nezinātu par mums un to, kā smaržo kafija tavā automātā 7 no rīta varbūt tiem būtu labi, kā ir

nezinu, kas atstāj rievotākas pēdas zaudējums, neveiksme vai nebūtība nav mērvienības, kurā to izmērīt un tām piemīt kumulatīvs spēks taču pārdozēti kavē savu iedarbību tādēļ kontrolgrupu atrast nav iespējams katrā vismaz viena sliede palikusi bet tālāk jau ir neizskaitļojamas secības un kāda šim pētījumam vispār būtu jēga es turpinātu nezināt, viņi turpinātu sāpēt un nospiedumi ne izdzistu, ne iekrāsotos skābi

atspīdums ūdens glāzē tu nāc no citas pasaules un es varu tevi redzēt tikai kad tu spoguļojies kaut es varētu kaut kā tev uzrakstīt kā klājas šeit bet man aptrūcies spoguļtintes un lūpukrāsu tu nemāki redzēt un atkal tu izliecies ka ar mani nemaz neflirtē es tev esmu tikpat kā man tu nezināmi intriģējoša bet tu pat izliecies piemīlīgi un man gribētos zināt vai tajā otrā pasaulē tu esi izņēmums vai likums

to think that so easily a judgement is passed a fleeting impression prolonged into feelings and that whenever misconceptions be tried against the truth and all reason one would feel so much shame they should reside to never seeing them again is pride not a thing for pity

es peldēšu tuvāk taviem perfekti izspēlētajiem soļiem uz koka grīdas es peldēšu tuvāk tavām pēdām smiltīs smejošām žirafēm garām un putuplasta salām es čukstēšu saldi monētas peldinot vīnā tu mani vēl atcerēsies

traumpunktā tā bija darbīga diena no izlietas šokolādes apdegumiem līdz nepiemērotu braucamrīku avārijām apjukušās māsiņas gaiteņos pētīja astroloģiskās un pacientu kartes ārsti nesaprata neatliekamo steigu man uz soliņa uzgaidāmajā telpā traumas garo no svaigajām brūcēm varbūt jau izkūpēs pirms mani pieņems kā gan to radīja viens noraustījies pirksts viens neplānoti pamanīts žests viena nenoliedzama līdzība tēlam mīksti mēs piezemējāmies nepamanot adatas nepabeigtajās drānās teicām - vislabākais kā tas varēja atrisināties tagad es gaidu vizīti pie ārsta bet tu pat neapjaut kā tev zem ādas noasiņo mūsu lielākais muskulis es tevi pazinu pirms mēs piedzimām man gribētos sacīt pazīstu arī tagad bet tas nebūtu tiesa melot man nesanāk un tā traumpunkta uzgaidāmajā telpā es gaidu cerot ka nenomirsi no iekšējām vainām pirms mums būs iespēja mēģināt vēlreiz

tajā dienā, kad tu atsvaidzināji svešatnes klātbūtni aiz mežģīņu maliņas nosmaržoja gaiss, bet mēs izliekamies to nemanām, nejūtam kaut visās porās nenoliedzama esamība un paliekam pie sava tā pieņemts, tā vajag neuzdrošināties atzīties soļi sabradās, un tu tiksi aizmirsts akā it kā netīšām neviens jau tā negribēja, bet kam negadās

kad vēl "tu" nozīmēja galonus ūdens kas īsi pēc romantiskām ainām filmās sita caurumus parketa lakas kārtās ar "kāpēc man tā nav" pavadījumu es ticēju, ka ir jābūt vairāk un sāpēju pēc nozīmīgām jūtām bet nākamgad grīdu atkal nolako skaņas apslāpē un ūdeni saslauka tu man iemācīji, ka ir realitāte kurā "tu" ir tukšs jēdziens dzejai izteiksmes līdzeklis, lai piesaistītu tādus naivuļus, kā es biju, kad kad vēl "tu" nozīmēja dzīvību

man sāp zobs tāpēc ka salabots un es par to sūdzos un mazliet smejos kas vainas zinu ka arī citiem kariess un sāp ne tikai zobi un parasti nelaboti bet velns ar visu sāp arī man

gruntsūdens nav dzerams, mīļais un neviens nekāro tā piederību ko tam darīt, tas turpina plūst kamēr cilvēki izgāž savus sārņus viņi jau paši padara to tādu un vēlāk grib vienīgi atbrīvoties kamēr bija parasts ūdens tiem vajadzēja nomazgāties

būt par glītu pseidointelektuāli sēdēt Čomskī ar pudeli alus un tumsā ļaut smēķim pierādīt ka tev dziļumos dzīvo Kamī vienalga, kura nedēļas diena vienalga, vai tev meitene mājās tu dzer ar saviem alkoholiķiem lai tie ticētu, ka tu iederies

kad es skrienu mana parastā galva atraujas no ķermeņa aizlido priedēs tikai aukliņa tur kā oranžu balonu kādu kaitinoši bērni saņem pie pusdienām makdonaldā bet man paliek uz brīdi mana labā galva tā, kas spēj domāt lēnām spēj sevi savākt redz pasauli skaidri kaut varētu tā palikt uz vienmēr

tik ātri tas pazūd izplēn dzirksteles, kas tikko vēl bija gaisā piezemējas ne zemē, ne kokoglēs bet manā baseinā es jau ar pirmo soli tām atņemu visas iespējas plaukt

baigā bezjēga pilsētā dūmi veic kreiso pagriezienu no Brīvības ielas Laimas pulkstenis atkal izliekas, ka tikko aptvēris ka skaita cilvēka iztēli un nolemj tādēļ streikot kamēr pīles kanālā smejas tāda krīze šodien notiek tikai vēl ceturto reizi

tu esi kā lupatas ko es pārnesu mājās no vietējā krāmu tirgus jāmazgā, pirms var valkāt nav pirmā svaiguma bet varbūt daudz pieredzējušas un garāmgājējiem uz ielas tādu nebūs tu esi kā bezsmaržas dezodorants lielveikalā ir gandrīz neiespējami kādu šādu atrast un ekobodes arī jāreido bet kad beidzot tādu lieto tas ļauj būt manam aromātam vai izsmalcinātām smaržām bet vissvarīgāk – nekairina ādu tu esi kā kosmētikas noņēmējs neitralizē mākslīgo skaistumu bet iztikt bez nevar, tas ir vissvarīgākais solis pirms miega

mēs dejojām neatskatoties nakts bija pagājusi plānā burzmā alkohola smieklos nepatiesās parunās aizplēnējusi sārtos dūmos mēs dejojām nedomājot rīta gaisma sēdēja dzeltenos aizkaros un netraucēja ignorēt draudus uzņemties parādus atmaksājamus asinīs badā sajauktos mūžos mēs dejojām priecājoties skaisti var būt nepareizi nepiedienīgi skaistums nedzīvo pārāk baltās telpās pārāk baltās domās aprēķinātās rīcībās mēs dejojām izsalkuši ap matraci skrāpējās kautrs kauns viņas apziņa vainas apziņa netika mums klāt mēs dejojām aizvērtām acīm redzēdami citā dimensijā

tu ar savu labo sirdi šeit neko nepanāksi viņi tevi nesaprot kad tu saki labus vārdus viņiem - tu vienmēr lamājies ķīniski tu mācies viņiem izpatikt viņu valodā bet tu smieklīgi saki "kakis" un pēc tā vairs negribas riskēt ja tu aizbrauc mājās kur neesi bijis 20 gadus vai varbūt vispār nekad viņi arī tevi nesaprot tava runa ir pārāk svešāda un viņi nezina, kā tas ir runāt labus vārdus nesaprastam

man patīk šodiena es šodienā gribu būt viena spēlēties ar kaijām matos citu rakstītās zālēs ūdenszāles svešās šķipsnās kā saulrietā tu man pasaki kāpēc vienatnei ir tik grūti palikt vienai un klauvējieni pie durvīm spēkā nerimstas veļas mašīnas centrifūgas troksnī klab arī tavi soļi un visur apkārt uzmācas dzīvība kliedzot vienatnei ardievas tu vairs nejūties brīvs arī aiz slēgtām durvīm dzīvības kaijas nāk plosīt tavu laiku un pieķēzīt atmiņas kuru tev vēl nav es gribu atjaunot klusumu diennakts ritmu skavās un atzīt cik nevajadzīgi lieki mēs uzdodam muļķīgus jautājumus tā vietā lai saņemtos aizbraukt Āfrikas saulrietos gremdēt tukšumus bungu ritmos tumsai tuvojoties pūlī just cik droši būt vienam tādā dzirksteļu kūlī un nedomāt par to vai kaimiņš laiku pavada ciešami labi un kādēļ velkas līdzi ja nevēlas dejot gribas pārstāt runāt tukšas muļķības par plāniem paies laiks un es pieradīšu tā nav mana atbildība ļauties vienas vienumam sevi ēst kādr...

* izkliedz pretīgas ķērkas novazātās vārnas aiz stūra zākā tevi lamu vārdos ej tālāk projām salīcis tikai kabatā roka, tev nezinot priedes mizas gabalu čamda

* labi, tu iekūņosies dziļāk bet kādu dienu tāpat pie tevis atnāks kāds tāds es un teiks ka laiks uz ziemeļiem braukt jā, šeit viss varbūt būs beidzies varbūt nebūs vairs nekā vērta bet ziemeļos būs gaismiņas būs sals un brīnumīgi kāvi es gribu, lai tu notici, ka arī galējs variants ir skaists un ka tu vienmēr paspēt varēsi uzcelt iglu un zivis ķert

* sēdi pie galdiem nokrautiem grāmatām nelasi blenz rozā tapetēs aizmirsti, ko gribēji kāpēc vispār sēdēji piecelies, aizej atceries atnāc atpakaļ turpini sēdēt

* caur putekļiem, sniegu un mākslīgi tumsnējām dienām es vēroju tevi noliecam galvu palicis vēl tikai mazliet spītības tavās acīs to nespēja aizmālēt dūmi to nenodzēsa vakarējais vīns kaut kas tevī vēl zina vēl atceras, ko tu gribi tev tikai tas jāsatiek pirms man aizputēs acis

* zibošu domu lēkmes sāpīgu skudriņu zibšņi lokos kā pēdējā brīdī pirms bet šaudās tikai sveces liesma elpu aizrauj pirms katra vārda greizas skaņas tirpoņa slāpē dod padzerties, atlaid mani ar iedvesmu slimos viņi nežēlo kustības seko man vai es tām vēl šovakar neizdzist, atjēgties paspēt un tad vairs nav nozīmes tālāk kur ejam mēs zust ja vien varētu pretoties un izdzēst apsēstību radīt bet migla vairs nepienāks un sniegs drīz būs melns

What does ADHD executive function impairment feel like? If you have ever been getting less than optimal amount of sleep for a while, and then tried to wake up early for something you really didn't want to do, you might know. When the alarm goes off, you find yourself slowly getting ready, washing up, making breakfast.. until at the next safety alarm time you set last night you realize you hadn't even sat up and are in fact still sleeping comfortably. More troubling options include statements like "I cannot wake up until I've found that engineer" or "I must decide what to wear, let me go through my closet.. in my mind.. while I'm still asleep", or "I can't get up until that essay is finished." This is a perfect metaphor for what it feels like to act irresponsibly with ADHD. It's not that you don't know better, or that you would really be a terrible person by nature. Your brain cherry-picks details from the real circumstan...

* līdz Rīgas jumtiem nonāca mūsu nopūtas pītas un vītas neizteiktos komplimentos tur tās gaidīja vēja brāzmas un kļavu zarus kas tās notrauktu nost aizsūtītu tālāk atpakaļadresē ir pārtrūcis stāsts konvertam neziņā jāgaida pastā neziņā ir visi neziņā viņi riņķo riņķoju es jautājot vai pārtrūkums ir tas pats kas beigas atbilde iestrēgusi sarkanā lentā atbildes šobrīd nepiegādājam nenolieciet klausuli gaidiet tālākas ziņas

ap indigo ziliem galdiem sasēdušas žagatas ķērc un vīlē nagus uz nozagtiem dimantiem žagatas žagatām iemācīja, ka dzelkšņus pēdās visstraujāk ārstē nelegāli iegūti suvenīri oranžās kartona krūzītēs šaudās skudras būvē mājokli mājoklī, lai pensijā drīkstētu dzīvot skudras skudrām iemācīja – nozīme ir tikai darbam bet tukšumi aizpildāmi ar piemiņas zīmēm melnos, pufīgos ādas krēslos iedzīvojušās kodes ignorē cilvēku pakaļas un ēd mīkstinošo materiālu kodes kodēm iemācīja, kā traucē uzmanības pievēršana viss ir maltīte, ja vien proties sākt gremot

balts par daudz baltā acis sāp pleci dreb plēve pārāk plāna iekšās slapjš sals tu pagāji garām jau trešo reizi šodien ‘vienalga’ ir ērta sajūta iekrauj ar bomi vai nopērc šņabi atslēdz smadzenes pavisam tāpat nenoderēs grāmatas nerakstu balts par daudz baltā acis grauž pleci dreb sienas skrien virsū plaušas negrib elpot visa spožā par daudz par maz ticamā tikai nenotraipīt kleitu paspēt visiem pasniegt roku cik tev viegli nedarīt neko kurš pulveris dārgāks tas skaitās labāks ātrāk atslēdz balts daudz baltā sniegs acīm patīk ārā iekšā krāsains kamīns Krūzo labāks nogurušā dīvānā nevis okeāna vidū baltajā radīt mājas vai no baltā pasargāties dažreiz sāp plaušās dažreiz kaut kur starp galvu un pieri visā visumā tomēr samierināties ir vieglāk

es deju tikai iesāku paši jūs turpināt paši sūdzības svešiem caur mākslām paužat paši izspēlējat caur mani savas vājības un atmiņas es nedaru ne-neko manis nav es esmu ēna vērotājs aiz spilvena malas nekad neguļošs dīvainis caurvij visus motīvus redzams nav, nosakāms nav mīlu, ienīstu, ņirgājos kopā ar jums vai pret es spēlējos ka esam cilvēki taktis no pagātnes smīdina nevis sāp reiz tu mani uzskatīsi par mākslu vai varbūt es jaucu ar pagātni un tu ej šo loku jau piekto reizi mēs katru reizi aizmirstam tad es atceros agrāk

viņas augums izliecās no viņa pieskāriena roka slīdēja pār roku līdz saskārās vien pirkstgali viņas mazais pirkstiņš sāka sekot viņa līdz viņu muguras satikās viņš sabruka taču viņu viņš noturēja viņa sarāvās un noripoja cieši viņam blakus neatraujot plecus viņš piecēla abus kājās abi attālinājās līdz zibsnī attapās apskāvienā

ģērbistabā ir tavs nolietais priekšauts visas pielaikotās pārliecības un kleita kurā reiz atkal ietilpšu ģērbistabā nav pareizo kurpju pie somiņas izmantojamu viedokļu nekā ko vilkt virtuvē ir nemazgāti trauki neizšķirotas atmiņas tārpu sagrauzti cepumi virtuvē nav lampai piemērotas spuldzītes vietas kam jaunam tevis vannas istabā ir tekošs aukstais ūdens liels daudzums drebuļu diezgan netīra vanna vannas istabā nav zobu birstes un pastas nomazgātas apkaunojuma sajūtas švammes, ar ko berzi muguru guļamistabā ir viena gulta ar netīriem palagiem impulsīvi lēmumi kopā pirktais naktsskapītis guļamistabā nav darbojošos skaļruņa svaigas perspektīvas tavu roku nav

* Rokas sažņaudzas Atslābst Pavisam Glāze izslīd un bez trokšņa nokrīt uz paklāja Būs sarkans traips, bet rīt Tagad ir tikko ieslēgusies nakts Enerģijas maz, bet nav arī miegs un nogurums Pieritināties Atrast tavu sānu blakus un roku ap pleciem Attapties siltumā drošībā mierā Atjaunot elektrību bez vadiem Pieceļos savākt vīna glāzi un netīšām ieleju vēl Iztēle izrādījās nepietiekami spēcīga Un tā līdz lūzuma punktam Attopoties ap dienasvidu Joprojām kaut kur starp dīvānu un paklāju Saprotot, ka jāsāk rituāls no jauna