NARCISES

                           I
tavas acis snaikstās ap manu pašapziņu
kā terorista aizdegtais sērkociņš
tuvojas dubļainā degļa sākumam
tu izraisi riebumu, un tu izraisi bailes
bet taviem vilka zobiem neizdodas pretoties
tie kož lēni, izbaudot ik milimetru miesas
tik ļoti, ka jau stāv no asins apziņas trīsām
un tu neļauj saprast, slēp man līdz pēdējam
ļauj noticēt, ka šī miesa tevi uzvilkusi
nevis kontrole un iznīcināšanas kāre

                          II

pēc visām sāļajām asinīm es zinu, kas tu esi
kā rasene tavs aromāts izgroza un izvelk
no galvaskausiem smadzenes mums tādām
vājām mušām bez piekaramās atslēgas pie galvas
bez tava ņirdzīgā skatiena, raupjajiem vārdiem
kas šņirkstoši urbjas soli pa solim kaulā
bez tā tu nebūtu nekas, tu nevienai nepatiktu
bet rasene aizcērtas, zirneklis apvij tīklus
tikai zobi, nagi un vēsais saprāts
spēs iznest mūs izdzīvojušas otrā pusē