pavasara vētra smaržo pēc rudens

 Laboju studentu darbus, sēžot kafejnīcā. Ar to, starp citu, galvenokārt atšķiras mana dzīve tagad no tās, kas iepriekšējā periodā, kad mēdzu ierakstīt šo to blogā. Lūk, sēžu, besījos ārā, jo, būsim godīgi, man ļoti nepatīk darbu labošanas daļa. Izbēgt nevar. Tad sāku lūkoties apkārt kafejnīcā. Interesanta publika, un pārsteidzoši pilns sestdienas pēcpusdienai, īpaši ar tādiem, kas šķiet skolēni.

Manu uzmanību piesaista divas grupiņas. Pirmā ir kādi 7-8 jaunieši, izskatās tā starp 8. un 11. klasi; es mūsdienās galīgi vairs nespēju novērtēt vecumu, jo šiem ir zudusi tā neveiklā pamatskolas pusaudžu fāze. Internets devis iespēju būt prezentabliem jau arvien agrākā un agrākā vecumā. Viņi ir tāda krāšņa kompānija, pēc nozīmītēm var spriest, daļa identificējas kā nebināri, redzu arī trans nozīmītes. Viņiem ir krāsaini, koši mati, androgīns, mazliet trashy ģērbšanās stils, un dažiem tāds grafiskais laineris, ka man kļūst skumji. Man bija fāzes, kad gribēju tā izskatīties, jātzīst, ik pa brīdim joprojām ir. Taču man kā bija, tā ir bail. Ka būs nepiedienīgi, nepieklājīgi, mani darbā un studijās neuztvers nopietni utt. Ka es izcelšos, ka uz mani skatīsies, kad gribēšu ierakties apkaklē, jo būšu jau nogurusi pēc 2h enerģiskas spīdēšanas. Visvairāk gan bail, ka uz mani paskatīsies un padomās: "nu gan pretenciozi, un tik neglīti, iu." Vai "fuj, ko tādā vecumā vēl kā tīnis ģērbjas, nepieņemami, šādu nekad darbā neņemtu, un piedevām pat nemaz nepiestāv." Bail atklāties. Bail, ka es nespēšu arī uzturēt to pancisko rokenrola garu visas dienas. Pietrūks spēka, apniks, būs neērti kādā no dienām. Varbūt tāpēc man gribas būt uz underground mūzikas skatuves, lai izpaustu publiski to grungy, punky, rock'n'roll daļu, bet nejustos spiesta pildīt cilvēku ekspektācijas ikdienā - vai saņemt neizprotošus skatienus, pēkšņi parādoties ar īpaši ekspresīvu acu meikapu. 

Otra grupiņa ir 4 jaunas sievietes, izskatās diezgan biznesīgas, tuvāk manam vecumam, izskatās pēc biznesa pasaules radošākās zonas pārstāvēm, powerful utml. Un tad es domāju, arī starp tādiem cilvēkiem, kur šādā kārtīgu pieaugušo dzīves izskatā un apkārtnē ir lielākā daļa manu vienaudžu, bijušo klases un dažādu kursu biedru... es neiederos. Arī ar viņiem man nav, par ko runāt. Arī šos cilvēkus es uzlūkoju ar skaudību - šoreiz ne par brīvību, bet par to, ka šķiet atraduši savu vietu "pieaugušo" pasaulē, sasnieguši šādus tādus milestones, piemēram, stabilu darba vietu, savu vai īrētu veselu dzīvokli, varbūt mašīnu un tiesības (kas tagad ir jau tik daudziem, sākot ar ap 18), un, nu, veselības apdrošināšanu... 

Un tad es vēl brīnos, ka visu laiku jūtos tāds kā apmaldījies circenis. Nekas nav skaidrs, es mainos, un mainos, un mainos, mainu visus nākotnes mērķus vidēji reizi pusgadā, stilu, gaumi, kompānijas... vienmēr cerot atrast īsto sevi, savu īsto vietu, un tomēr vienmēr paliekot svešais, svešādais cits. Pat sabiedrības atkritēju vidū es būšu svešinieks. Vai man trūkst kādas iezīmes, skaidas, būtības, šķautnes, centra? Kāpēc man neiedalīja pārliecību par to, ka es esmu es, un zināšanu, kas tas, pie velna, ir? 

Paldies par uzmanību. Tagad atpakaļ pie kontroldarbiem. Eh.